Pircēju vidū aizvien vairāk iecienītas klinšrozītes, par ko liecina arī to sastopamība dārzos. No pasaulē izveidotajām ap 600 šķirnēm, Latvijā iegādājamas vismaz 120 šķirnes. Pieticības, izturības un ilgās ziedēšanas dēļ (no maija līdz oktobrim) var teikt, ka klinšrozītēm nav konkurentu.

Šajos daudzajos gados dažādās pasules vietās tika atrastas ap 10 krūmveida retēju sugas, to varietātes un pasugas, kas ļoti atšķīrās no Linneja laika Eiropas krūmu retējiem, un tāpēc zinātāji iebilda, ka krūmu retējus pienākas izdalīt savā ģintī. Angļu zinātnieks J. Hatčinsons, pārmeklējot agrāko literatūru, tikai 1964. gadā atrada, ka jau dažus gadus pēc K. Linneja (1755.) krūmu retējam dots jauns ģints latīņu nosaukums- Pentaphylloides (burtiski tulkojot- pieclapītis), kam ir senuma prioritāte pret vēlāk kādu laiku lietoto Dasyphora, kuru lietoja arī Latvijā. Vēl šobaltdien, lai nesajauktu dārzkopju prātus, visus krūmveida retējus katalogos, rokasgrāmatās un pat zinātniskajā literatūrā tomēr vai arvien pieskaita Potentilla ģintij. Kaut šie krūmi atšķiras no brālēniem lakstaugiem arī ar citām pazīmēm. Un tā pāris gadu desmitus tiem ieviesās it kā latviešiem labskanīgais nosaukums- čužas. Vēlāk gan izrādījās, ka šis nosaukums atsevišķos novados dots čūsku purviem, arī pat vairākiem purvu lakstaugiem, bet senākos rakstos un izloksnēs par čužām apzīmē atkritumus, gružus. Dendroloģijas doktoram Raimondam Cinovskim laimējās teicami latviskot vietām vācu literatūrā lietoto nosukumu, kas lieliski raksturo šo augu galvenās dzimtenes augtenes, un tagad latviski lietojam skaistu vārdu- klinšrozītes. Atšķirībā no kalnrozītes (Cistus) un saulrozītes (Helianthemum), kas arī nepieder pie rožu (Rosa) ģints.

Kur aug klinšrozītes?

Pārskatot mūsdienās atklāto klinšrozīšu areālus un raksturīgās augtenes, visām raksturīgas vairākas kopīgas iezīmes, kas noder, tās kultivējot pie mums. Tās aug trūdvielām bagātā augsnē, zem kuras ir kaut neliels kaļķa bagāta ieža slānis. Arī Kandavas atradnē- Čužu purvā- ir līdz pusmetram bieza zāļu kūdra, zem kuras avotkaļķa atradnes. Krūmi tur aug spēcīgi, veido ciešas audzes un labi zaļo un zied. Savulaik pat bija strīds par šī avotkaļķa izmantošanu, bet tad bija jānovāc daļa klinšrozīšu audzes. Mums tuvākās atradnes jau ir Igaunijā, uz rietumiem no Tallinas, kur tās aug plānā trūda slānī netālu no Somu jūras līča virs dolomītu atsegumiem- glinta- un veido visai necilus krūmus, kas augumā maz līdzinās Kandavas radiniecēm. Līdzīgos apstākļos aug arī Gotlandē un Lielbritānijas pašā kalnainākajā un vēsākajā ziemeļu daļā. Klinšrozītes jau 19. gs vidū un beigās atklāja arī virs mežiem augstkalnēs Himalaju un Pamira kalnos, Austrumsibīrijas kalnainēs un pat Ziemeļamerikas kalnu masīvos līdz pat tundrai. Visās šajās vietās raksturīgs trūda slānis ar kaļķi saturošiem iežiem, zem tiem un garām tekošs strauts. Otra svarīga iezīme- visas klinšrozītes ir izteikti saulmīļi un jau pusēnā tās nīkuļo. Veci krūmi veido dziļu un spēcīgu sakņu sistēmu un tāpēc dabā izrokami un pārstādāmi ir tikai pavisam jauni augi, bet tāpēc klinšrozītes var labi izturēt arī ilgstošu augsnes sausumu. Tādas var sastapt gan Austrumsibīrijā, Altaja, Ohotskas piekrastes, Kamčatkas un Sahalīnas kalnos, Kuriļu salu dienvidu nogāzēs. Āzijas un Ziemeļamerikas atradumi jau pamatīgi atšķiras no Eiropas klinšrozītēm un tāpēc tās izdalīja kā atsevišķas sugas un pasugas. Klinšrozīšu savstarpējo radniecību pamatīgi savulaik aprakstīja DR.R.Cinovskis, tāpēc tikai uzskaitu, ar ko td daudzveidīga šī krūmu ģints visā pasaulē. Krūmi var būt līdz 2 m augsti, bet zemākas formas tikai 20 cm augsti „spilventiņi”. Lapas no 6 cm garām līdz knapi 1 cm garām- dažāda spilgtuma zaļā, pelēcīgā un zilganā nokrāsā. Dabā ziedi parasti ir dzelteni, bet Tālo Austrumu sugām un populācijām ir balti vai krēmbalti ziedi, tie var būt 1 cm plati, bet var sasniegt līdz 4 cm platumu, vainaglapas var būt apaļas, olveida līdz lancetiskas.

Par ziemcietību, slimībām un kaitēkļiem līdz šim skaļlu bēdu stāstu nav bijis. Galvenais nemocīsim klinšrozītes ēnā, neauglīgā smiltī, pārāk izretotos stādījumos (nedod atvases un zari neapsakņojas) un agresīvu konkurentu tuvumā. Tur tās visai drīz padosies.

Klinšrozīti pavairo ar zāļainiem spraudeņiem, kas pat bez īpašas apstrādes slēgtās sakņošanas kastēs pēc mēneša dod labas saknes. Koksnainie spraudeņi apsakņojas slikti. Sēklas var izmantot, ja kāds vēlas nodarboties ar selekciju, jo sējeņi vairumā gadījumu ir slinki ziedētāji un labu iznākumu var sagaidīt visai reti.

Krievu valodā klinšrozīti sauc par Kuriļu tēju. Ekspedīcijās esam sildījušies ar koši dzelteno uzlējumu, kam visai patīkams aromāts. Lapu uzlējums garšas ziņā atšķiras no svaigu ziedu uzlējuma. Tēja no kultivēto šķirņu lapām vai ziediem man likās mazāk aromātiska. Bet tā jau ir gaumes lieta.

(Andris Zvirgzds, žurnāls Dārza Pasaule 11/2007)