Kādas ziemcietes stādīt ēnā?

Pavisam maldīgs uzskats, ka ēnā nekas lāgā negrib augt. Bet izrādās, ka arī ēnainās vietās var izveidot skaistus stādījumus, kas būs viegli kopjami un arī ilgmūžīgi.

Ziemcietes atkarībā no tā, kāds apgaismojums tām vajadzīgs, var iedalīt trīs grupās: saulmīļi, ēnmīļi un ēncietīgi augi. Šis iedalījums ir visai nosacīts, jo augu prasības pēc gaismas lielā mērā ietekmē arī dažādi citi klimatiskie un augsnes faktori. Lielum lielais vairums ēnainās vietās stādāmo ziemciešu ir ēncietīgie augi. Jo labvēlīgāki ir mitruma un augsnes apstākļi dārzā, jo saulainākās vietās tās var augt, piemēram, tādi meža izcelsmes augi kā astilbes. Turklāt daudzas ēncietīgās ziemcietes, piemēram, hostas vai valdšteinijas, lielā noēnojumā aug, taču zied vājāk vai nezied nemaz.

Gatavojot vietu stādījumiem, no augsnes jāiztīra nevēlamo augu (nezāļu) sakneņu un sakņu daļas. Rakt ieteicams ar dārza dakšām, jo tad, nesasmalcinot, iespējams izcelt lielāku sakneņu daudzumu. Ja nezāļu daudz, rakšanu atkārto. No lielajiem pūliņiem var atbrīvoties, lietojot herbicīdus (piemēram, Raundapu), taču mājās dārzā to izmantošana nebūtu vēlama. Alternatīvs paņēmiens- nosegt augsni visas stādījumu vietas platībā vismaz uz 6 mēnešiem (gārsas iznīdēšanai nepieciešami 1.5 gadi) ar melno sintētisko plēvi vai arī ar vairākām avīžu kārtām, ko apber ar mulču. Lai nezāles neiekļūtu stādījumos, to norobežošanai ieteicams ierīkot vai nu betona plākšņu taciņu, vai arī augsnē 30 – 40 cm dziļumā ielaist vienlaidu norobežojumu no plastmasas, metāla vai ģeotekstīlijām.

Ēnmīļi un ēncietīgie labāk aug trūdvielām bagātās, vidēji mitrās līdz mitrās, gaisu caurlaidīgās augsnēs, kādas ir mālsmilts vai smilšmāla augsnes, paēnā vai pusēnā. Jo vieta ir vairāk noēnota, jo augsne tajā ir sausāka (smilšainas augsnes) vai gluži otrādi- mitrāka un dūkstaināka, jo mazāk ziemciešu tur varēs audzēt. Stādāmo augu sugu izvēli samazina arī lielāks (it īpaši nepārtraukts) noēnojums. Taču arī šādai vietai ir savas priekšrocības- pareizi izvēloties augu sugas, šādos ekstremālos apstākļos iespējams ierīkot ziemciešu stādījumus, kas mazāk kopjami. Vietas, kur ēnas dēļ pat zāle neaug, piemērotas, piemēram, augsnes sedzēju stādījumu ierīkošanai.

Augsnes ielabošanai kultūrziemciešu (piemēram, astilbju, prīmulu u.c.) stādījumiem var izmantot pussatrūdējušus kūtsmēslus, no nezālēm attīrītu kompostu. Vaļas ziemcietēm, tas ir- kultūrā nepārveidotām vai maz pārveidotām sugām- zeltnātrītei, kapmirtei u.c., kas pārsvarā ir meža augi, labi var augsni ielabot, iestrādājot tajā koku lapas. Pirmajos gados pēc stādīšanas nepieciešamo intensīvāko kopšanu var atvieglot, augsnei uzberot mulčas slāni. Tas palīdzēs arī augsnē saglabāt mitrumu un aizsargās no sala nelabvēlīgās ietekmes, īpaši pirmajā ziemā pēc stādīšanas.

Dārza teritorijas apgaismojumu ietekmē koki un ēkas, veidojot dārzā atšķirīgus augšanas apstākļus. Tā zem koku lapotnes veidojas lietus ēna- vieta, kur ir sausa augsne, jo lietus netiek un arī koka saknes uzsūc ūdeni un barības vielas- sakņu konkurence. Savukārt nobirušās lapas ik gadu veido trūdus, kas pamazām maina augsnes sastāvu. Šādi apstākļi ir raksturīgi teritorijai, kuras robežas aptuveni iezīmē koka vainags,- kokauga apstādījumiem.

Visspēcīgākā sakņu konkurence, īpaši smilšainās augsnēs, ir zem tādiem kokiem kā parastā kļava, liepas, zirgkastaņa, osis, āra bērzs. Zem tiem augsnes sedzēju stādījumiem derēs lielsakņu gandrene (Geranium macrorrhizum), parastā kreimene- maijpuķīte (Convallaria majalis) ar tās formu „Grandiflora”, mazā kapmirte (Vinca minor), biteņu valdšteinija Waldsteinia geoides), parastā efeja (Hedera helix). Ja augsne ir mazliet auglīgāka un mitrāka, stādīšanai ieteicama galotnes pahisandra (Pachysandra terminālis), sudrabainā zeltnātrīte (Lamium argentatum, syn Lamiastrum galeobdolon „Florentinum”), pavasara omfalode (Omphalodes verna), parastā strauspaparde (Matteuccia struthiopteris), dažādas hostas (Hosta sp.), lielziedu tauksakne (Symphytum grandiflorum), trīskāršā valdšteinija (Waldsteinia ternata), lielziedu telima (Tellima grandiflora).

Sausās augsnēs pusēnā var stādīt parastās gārsas raiblapu formu (Aegopodium podagraria „Variegatum”), bergēnijas (Bergenia), sarkanziedu epimēdiju (Epimedium x rubrum) un dažādkrāsu epimēdijas (Epimedium x versicolor) šķirni „Sulphureum”, balto diktamni (Dictamnus albus), asinssarkano gandreni (Geranium sanguineum), krāšņo telēkiju (Telekia speciosa).

Lielu sekli sakņojošos skujkoku (piemēram, parastā un asā egle) apstādījumā- tumšā un pastāvīgā ēnā labi augs Sibīrijas montija (Montia sibirica).

Ēnmīļi un ēncietes vēl labāk augs kokaugu blakusstādījumā (starpstādījumā), t.i., kokaugu ietekmes sfērā, piemēram, noēnojumā, taču ārpus koka vainaga projekcijas laukuma. Šeit parasti ir mazāka sakņu konkurence, īpaši dziļsakņu kokiem- parastajam ozolam, melnalksnim. Kokaugu blakus stādījums aizvējā, ja vien augsne ir labi sagatavota- kūdraina, caurlaidīga un pietiekami mitra, ir piemērota vieta rododendru stādījumiem. Šeit labi kaimiņaugi var būt tādas ziemcietes – astilbju (Astilbe) sugas un šķirnes, sudrabsveces (Cimcifuga), plāksnīšu astilbjveide (Astilboides tabularis), rodžersiju (Rodgersia) sugas un šķirnes, tiarellu (Tiarella) sugas un šķirnes, epimēdijas (Epimedium), meža zemzālīte (Luzula sylvatica), daudzas papardes u.c.

Gadās, ka stādījumi jāierīko ēnainos klajumos pie ēkas. Ja vien tuvumā neaug koki, tur nav sakņu konkurences, taču pie ēkas sienas var veidoties lietus ēna. Šeit pusēnā līdz ēnā, vidēji mitrā dārza augsnē (tāpat arī kokaugu blakus stādījumā un starpstādījumā bez vai ar vāju sakņu konkurenci) ir vieta astilbēm (Astilbe), ozolītēm (Aquilegia), ligulārijām (Ligularia), sirdspuķēm (Dicentra eximia, Dicentra formosa, Dicentra spectabilis), gaišākās vietās arī tūbainajai anemonei (Anemone tomentosa), dienziedēm (Hemerocallis), Gruzijas gandrenei (Geranium ibericum), kurpītēm (Aconitum), monardām (Monarda), Sibīrijas un asinssarkanajam īrisam (Iris sibirica, Iris sanguinea) un citām sugām un to šķirnēm. Pie ēkas sienas, īpaši jumtu pārkares vietā, kur reizēm ir gan lietus ēna, gan- lietus laikā pārplūst ūdens, stādāmi izturīgāki augi, piemēram, hostu šķirnes „Fortunei Hyacinthhina”, „Fortunei Aureomarginata” u.c.

Tumšā ēnā vai pusēnā, vidēji mitrās līdz mitrās augsnēs ir laba augšanas vieta daudzām krāšņām papardēm, piemēram, parastajai sievpapardei (Anthyrium filix- femina), parastajai vīrpapardei (Dryopteris filix- mas) un to formām, kā arī brūnplēkšņu vīrpapardei (Dryopteris affinis).

Slapjās vietās- dabisko ūdensbaseinu krastmalā un dažādā dziļumā ūdenī augoši ūdensaugi lielākoties labāk jūtas gaišākās vietās. Īsti ēnas augi te ir tikai dažas papardes- jūtīgā onokleja (Onoclea sensibilis) un karaliskā osmunda (Osmunda resgalis). No seklos ūdeņos augošām ziemcietēm kā ēncietīgu var minēt purva sermulīti (Hottonia palustris), bet no peldlapu augiem pusēnā var augt lēpes ( Nuphar luteum, Nuphar pumilum) un vairogu palēpes (Nymphoides peltata), kurpretim ūdensrozes (Nymphaea) ir gaismas augi.

( A.Orehovs, LU Botāniskais dārzs)