Irbenes ( Viburnum) Latvijā sastopamas gan savvaļā, gan arī dārzos, galvenokārt kā krāšņumaugs. Auga latīniskais nosaukums cēlies no latīņu vārda viere, kas tulkojumā nozīmē adīt, pīt un acīmredzot saistīts ar jauno dzinumu izmantošanu grozu pīšanai. Irbenes cietā un izturīgā koksne kādreiz izmantota sīku amatniecības izstrādājumu, piemēram, koka apavu nagliņu izgatavošanai. Savukārt mizu novārījumu kopā ar dzelzs alaunu izmantoja krāsošanai. Irbeņu miza piešķīra krāsojumam melni zaļu toni.

Irbenes dārza skaistumam un pašu labumam. Savvaļā Latvijā sastopama parastā irbene (Viburnum opulus), kas ir līdz 3 m augsti vasarzaļi krūmi ar baltiem vai rozīgiem ziediem un spilgti sarkanām ogām. Rudenī, sākoties salnām, lapas iekrāsojas skaistos purpurkrāsas toņos. Viens atsevišķs stumbriņš var dzīvot 10- 25 gadus. Dārzos samērā populāra ir parastās irbenes dekoratīvā forma ar lodveida ziedkopām, tā sauktajām sniega pika, kurai ir sterili ziedi, tāpēc tā neveido ogas. Ziemā irbeņu augļi noder par barību putniem, turklāt irbenes ir arī labs medus augs. Latvijā kā krāšņumaugi tiek audzētas arī vilnainā irbene (Viburnum lantana), Kanādas irbene (Viburnum lentago) un parastā irbene (Viburnum opulus).

Irbenes kā ļoti populārs augļaugs pazīstams Krievijā, kur irbenei ir ļoti plašs izplatības areāls no Eiropas rietumu robežas līdz Tālajiem Austrumiem. Sevišķi bargajā Sibīrijas klimatā ar aukstajām ziemām irbene ar savi izcilo salcietību vienmēr bijusi neatsverama kā ārstniecības augs un vērtīgs vitamīnu un minerālvielu avots. Acīmredzot šī iemesla dēļ irbene ir visplašāk pētīta Krievijā, kur daudz darīts jaunu šķirņu selekcijā un izveidotas šķirnes ar ogām, kas piemērotas lietošanai uzturā svaigā veidā.

Svaigā veidā savvaļas irbeņu augļi praktiski nav lietojami to lielā rūgtuma dēļ. No rūgtuma var atbrīvoties ogas saldējot, tvaicējot vai vienkārši aplejot ar verdošu ūdeni. Sibīrijā augļu saldēšana tiek saistīta ar to uzglabāšanu, traukus ar augļiem ierokot sniegā. Šādi apstrādātus augļus izmanto želeju, marmelādes, ķīseļu un pīrāgu pildījumu gatavošanai.

Irbenes ir sena suga, kas bija sastopamas jau krīta periodā. Dabā irbenes izplatītas ziemeļu puslodē, apmēram līdz 65. Ziemeļu platuma grādam. Dažādās klimatiskajās zonās izveidojušies atšķirīgi ekotipi ar atšķirīgu ziemcietību. Sevišķi augsta salcietība ir Sibīrijas izcelsmes irbenēm. Parastā irbene ir garās dienas augs. Mežkopji pieskaita irbenes pie ēncietīgiem augiem. Dabā tās aug lapu un jauktu koku meža pamežā. Bet, audzējot irbenes kā kultūraugu, iegūtās ražas ir lielākas labi izgaismotās vietās. Irbenes tiek pieskaitītas pie mitruma prasīgiem augiem, taču, ņemot vērā to augsto pielāgošanās spēju, tās spēj augt arī sausākās un barības vielām nabadzīgākās vietās. Te gan jāatceras, ka, audzējot irbenes ogu ieguvei sausās vietās un bez papildus laistīšanas, daļa augļaizmetņu var nobirt, bet paši augļi ir sīki. To pašu var teikt arī par augsni. Vislabāk irbenes ražo ar organiskām vielām bagātās, vāji skābās velēnu un velēnu podzolētās augsnēs, bet slikti aug karbonātu augsnēs un vājās smilts augsnēs. Irbenēm nav bīstamas īslaicīgi applūstošas vietas. Irbenes zied jūnija pirmajā pusē, vispirms uzplaukst lielie, sterilie ziedi ziedkopas perifērijā, kas kalpo kukaiņu pievilināšanai. Pēc tam atveras sīkie ziedi ziedkopās iekšpusē, tiem ir piltuvveida uzbūve. Irbenes ir svešapputes augi, tāpēc, lai notiktu apputeksnēšanās un veidotos augļi, jāstāda dažādas šķirnes, vai dažādas izcelsmes sēklaudži. Putekšņus pārnes bites, kamenes un lapsenes, kuras piesaista ziedu bagātīgi izdalītais nektārs. Tomēr sausās vasarās ziedos nektārs ātri izžūst un apputeksnēšanās var būt nepilnīga. Irbeņu augļi ir kauleņi ar vienu sēklu, atkarībā no sugas tie ir sarkanā vai melnā krāsā.

Irbeņu pavairošana.

Lai pavairotu šķirnes vai labus, atlasītus sēklaudžus, izmanto veģetatīvās pavairošanas metodes: krūmu dalīšanu, noliekšņus vai spraudeņus. Pavairošana ar aprausumiem ir viens no vienkāršākajiem pavairošanas veidiem Rudenī jaunos krūmus apgriež, turklāt zarus saīsina, atstājot uz katra 2-4 pumpurus. Krūmus aprauš, apberot celmiņus ar augsni. Pavasarī no atstātajiem pumpuriem izaug jauni dzinumi. Kad tie sasnieguši 8-10 cm garumu, aprauš no jauna, apberot ar 4-5 cm no pamatnes. Kad dzinumi sasnieguši 20- 30 cm garumu, tos atrauš, pie pamatnes aptin ar mīkstu stiepli un no jauna paber ar augsni, apberot 1/3 dzinuma garuma. Aprauš ik pēc 1-2 nedēļām. Rudenī krūmus atrauš un apsakņotos dzinumus atdala ar dārza šķērēm. Pavairošana ar horizontāliem noliekšņiem. Augsni zem krūmiem uzrok, bet agri pavasarī spēcīgus viengadīgus dzinumus ar dzelzs vai koka kāšiem piesprauž pie zemes. Šādā veidā noliektus noliekšņus zem pirmā attīstītā pumpura apber ar zemi. Jaunos dzinumus, kas veidojas no plaukstošajiem pumpuriem, kad tie sasnieguši 15-20 cm garumu, aprauš līdz ½ to garuma. Apraušanu atkārto ik pēc divām nedēļām, paaugstinot uzbērumu līdz 20-25 cm. Rudenī noliekteņus izrok un sadala pārstādīšanai. Pavairošana ar lapainiem spraudeņiem- ar šo paņēmienu no viena mātesauga iespējams iegūt vairāk stādu nekā iepriekš minētajiem. Šis paņēmiens gan ir sarežģītāks, jo pavairošanai nepieciešamas plēves siltumnīcas vai lecektis un speciāli augšanas stimulatori spraudeņu apsakņošanai. Pirmais nosacījums, lai iegūtu labus rezultātus, ir pareizs spraudeņu ņemšanas laiks. Spraudeņus gatavo dzinumu aktīvās augšanas perioda beigās. Parasti tas ir jūnija beigās- jūlija sākumā, kad dzinumu miza vēl zaļa, bet paši dzinumi jau ir daļēji pārkoksnējušies.  Dzinumus griež ar asām dārza šķērēm virs apakšējā pumpuru pāra. Spraudeņos to sadala ar asu potējamo nazi. Apakšējo griezumu izdara zem pumpura 1-1.5 cm attālumā no lapas kātiņa 45 grādu leņķī pret dzinuma asi. Augšējais griezums ir virs otrā pumpuru pāra, tas ir taisns, perpendikulārs pret dzinuma asi. Apakšējās lapas nogriež. Sagatavotos spraudeņus sasien saišķos pa 25-30, izmantojot šim nolūkam gumijas gredzenu. Jāseko, lai visas spraudeņu pamatnes būtu vienā līmenī. Saišķus ievieto augšanas stimulatora šķīdumā, stikla vai emaljētā traukā, iemērcot spraudeņu apakšējos galus 1.5- 2 cm dziļi, un novieto tumšā telpā. Kā stimulatoru izmantoheteroauksīna, indolilsviestskābes, dzintarskābes šķīdumus, koncentrācijā 100mg/l. Spraudeņus mērcē 16 stundas. Jāuzmanās, lai šķīdums nenokļūst uz lapām. Pēc mērcēšanas spraudeņus izstāda lecektī vai plēves siltumnīcā rindiņā 5 cm attālumā citu no cita, 1.5- 2 cm dziļi, nedaudz ieslīpi, 7 cm starp rindām. Substrāts sastāv no divām kārtām, augšējā- no tīras smilts vai kūdras un smilts maisījums attiecībā 1:1. Augšējā slāņa biezums 3-5 cm. Apakšējā kārta ir 10 cm bieza un sastāv no vienas daļas velēnu zemes, vienas daļas kūdras un vienas daļas rupjgraudainas smilts. Lecektis pārklāj ar polietilēna plēvi, kas uzvilkta uz koka vai stieples karkasa. No augšas noēno ar gaišu audumu vai marli. Apsakņošanās periodā, kas ilgst 15-20 dienas, seko, lai gaisa un substrāta mitrums būtu ap 70 %, tāpēc spraudeņus periodiski apsmidzina ar ūdeni, izmantojot rokas smidzinātāju. Parādoties pirmajām saknītēm, plēvi vienā karkasa pusē paceļ, bet pēc tam, augusta vidū, noņem pilnīgi. Iestājoties salam, pēc augsnes sasalšanas spraudeņus apsedz ar sausām skujām, bet pavasarī  skujas noņem. Tad apsakņotos spraudeņus var pārstādīt audzēšanai atklātā laukā, bet labāk tos vēl gadu atstāt audzēšanai tajā pašā vietā, tikai bez pārklājuma. Šajā gadījumā spraudeņus izretina ik pēc rindas.

Vietas izvēle un augsnes sagatavošana- audzēšanai izvēlas ar mitrumu labi nodrošinātu vietu. Lai irbenes labi augtu un sāktu laikus ražot, nepieciešama ar organiskajām vielām bagāta augsne (humusa slāņa biezums ne mazāks kā 25-30 cm). Augsnes reakcijai jābūt neitrālai vai vidēji skābai. Augsnes ielabošanai der gan zaļmēslojums, gan komposts vai satrūdējuši kūtsmēsli. Daudzgadīgo nezāļu iznīcināšanai jāizmanto mehāniskie paņēmieni Irbenes ir ļoti jūtīgas pret herbicīdiem, tāpēc to izmantošana ir ļoti ierobežota.

Ražu vāc, kad ogas ir pilngatavībā un ieguvušas šķirnei raksturīgo krāsu. Parasti tas ir septembra otrajā pusē. Ogas labāk vākt ar visiem čemuriem, nolaužot vai nogriežot ziednesi zem otrās pakāpes sazarojuma. Ogas, kas savāktas šādā veidā, labāk uzglabājas.

Irbeņu kaitēkļi

Irbeņu- grīšļu laputs (Ceruraphis eriphori Walk). Plaši izplatīts kaitēklis, kas nodara ievērojamus bojājumus. Vairāk bojā parasto, mazāk Kanādas irbeni. Jaunās lapas stipri sačokurojas un zaudē dekorativitāti. Laputu olas ziemo uz jaunāko dzinumu mizas, aprīļa beigās no tām izšķiļas laputis un vēlāk lapu apakšpusē izraisa lapu čokurošanos. Otrā laputu paaudze pārlido uz grīšļiem, spilvēm, meldriem, vilkvālītēm. Uz irbenēm atgriežas septembra vidū- oktobra sākumā, kur attīstās vēl viena laputu paaudze, kas dēj ziemojošās olas.

Pupu laputs (Aphis fabae Scop). Barojas uz parastā irbenes, lapu apakšpusē un jauno dzinumu galos, kā arī uz ziedu kātiem. Neizraisa tik spēcīgu lapu čokurošanos kā irbenāju- grīšļu laputis. Laputis apkaro tiklīdz tās parādījušās. Var izmantot kādu no laputu apkarošanai piemērotiem insekticīdiem. Tā kā laputis atrodas lapu apakšpusē, tad ar insekticīda šķidrumu jāapstrādā lapu apakšpuse.

Irbenāju lapgrauzis (Galerucella viburni Pay). Visvairāk bojā parasto irbeni un tās formu „Roseum”(sniega pika), mazāk bojā pūkaino un Kanādas irbeni. Jaunie kāpuri skeletē jauno lapu apakšpusi. Lapām augot, bojājumi izplešas lielāki. Masveida kaitēkļa savairošanās gadījumā no lapām paliek tikai lapu dzīslas. Pieaudzis kāpurs ir zaļgani dzeltenā krāsā, virspusē uz katra posma divi plati, melni plankumi, sānos punktu rindas. Vabole gaiši brūni dzeltenīga, ar sīkiem matiņiem, 4-6 cm gara. Gadā attīstās viena paaudze, olas ziemo vecos ziednešos un jaunos, nenobriedušos dzinumos, kā arī nokaltušos viengadīgos un divgadīgos dzinumos. Lapu plaukšanas laikā maija otrajā un trešajā dekādē izšķiļas kāpuri, kas skeletē un apgrauž lapas. Jūnija beigās pieaugušie kāpuri iekūņojas augsnē. Jaunās vaboles parādās jūlija beigās un sastopamas līdz oktobra vidum. Barošanās laikā izgrauž lapās dažāda lieluma caurumus, mātītes ziednešu kātos un tievajos dzinumos izgrauž 3.2- 3.5 mm garus un 1 mm dziļus iedobumus, kur dēj 9-20 olas. Labs profilaktisks pasākums ir regulāra veco ziedkopu un bojāto un nokaltušo dzinumu izgriešana un sadedzināšana vēlu rudenī. Tādejādi tiek iznīcinātas ziemojošās kaitēkļa olas. Kāpuriem parādoties, tos var iznīcināt, veicot smidzinājumus ar kādu no insekticīdiem.

Slimības

Irbeņu lapu bakteriālā plankumainība- ierosina baktērija Pseudomonas viburni. Uz lapām veidojas nenoteiktas formas brūni plankumi, bet uz jaunajiem dzinumiem brūni, iegrimuši plankumi. Baktērija pārziemo zaros, pumpuros un nobirušajās lapās. Bieži sastopama. Slimības ierobežošanai veic sistemātisku bojāto dzinumu izgriešanu un sadedzināšanu.

Irbeņu lapu un dzinumu brūnplankumainība- ierosina sēne Ascochyta viburni, kas uz lapām izraisa brūnus vai pelēcīgus plankumus ar norobežojošu apmali. Apkaro, smidzinot ar fungicīdiem.

Šķirnes un sugas

Vilnainā irbene (Viburnum lantana)- Krūma augstums līdz 3 m, platums līdz 2 m, vainags stāvs. Ziedi dzeltenīgi balti, čemuros, zied jūnijā. Augļi sarkani, vēlāk melni. Lapojums tumši zaļš. Vilnainās irbenes formai „Aureum” jaunie dzinumi un lapas ir zelta dzeltenā krāsā, bet formai „Aureavariegatum” lapas ir dzeltenraibas. Ļoti skaistas ir „Variegatum”, „Mohican” u.c.

Kanādas irbene (Viburnum Lentago)- Krūmi līdz 6 m augsti un 3 m plati, vainags stāvs, ieapaļš. Lapojums spilgti zaļš, rudenī- karmīnsarkans. Zied jūnijā. Ziedi krēmbalti, čemuros. Augļi zilganmelni.

Parastā irbene (Viburnum Opulus)- krūma augstums līdz 3 m, platums līdz 2 m, vainags stāvs. Lapojums tumši zaļš, rudenī vīnsarkans. Zied jūnijā, ziedi balti vai rozīgi, čemuros. Augļi spilgti sarkani. Formai „Festigiata” stāvs, kompakts vainags. Formai „Nanum” ir ļoti zems, kompakts krūms: augstums 0.4 m, platums 0.4 m, vainags apaļš, lapojums zaļš. Formai „Roseum”, kuru mēdz dēvēt par sniega piku, ir lodveida ziedkopa, ziedi ir sterili, tādēļ ogas neveidojas.

(Sarmīte Strautiņa, LVAI, Dārza Pasaule 01/2008)