Pirmie jāņogu (upeņu) – ērkšķogu hibrīdi izveidoti pagājušā gadsimta 20.- 30. gados. Tos ieguva vācu ārsts un dabaszinātnieks Ervīns Baurs, kas ar jāņogu un ērkšķogu krustošanu nodarbojās kopš 1922. Gada.

Sākotnējais mērķis, šādi krustojot, bija izkopt pret miltrasu izturīgas ogu šķirnes, jo šī slimība jau kopš 19.gs beigām bija galvenā problēma ērkšķogu audzēšanā. Upeņu- ērkšķogu hibrīdus plašāk audzēt sāka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados galvenokārt Vācijā un Austrijā. Pirmie krustojumi tika veikti, izmantojot savvaļas jāņogu sugu Ribes succirubrum un parastās ērkšķogas Ribes uva crispa šķirnes. Vācu valodā šos starpsugu hibrīdus sauc Josta vai  Jostabeeren. Tas radies apvienojot abu sugu jāņogu (Johanisbeere) un ērkšķogu (Stachelbeere) nosaukumu pirmās zilbes. Dažkārt šie hibrīdi tiek saukti arī par Jochelbeere vai Rigatze (Austrijā). Līdzīgi veidojies arī starpsugu hibrīdu latīniskais nosaukums Ribes x nidigrolaria (Ribes- jāņogu ģints nosaukums, R. nigrum- upenes, R. grossularia- ērkšķogas). Botānikā hibrīdi tiek pieskaitīti ērkšķogu dzimtai (Grossulariaceae).

Bez ērkšķiem, ar lielām ogām

Upeņu- ērkšķogu hibrīdi veido spēcīgu, lielu, plaši zarotu krūmu, kas atkarībā no šķirnes var sasniegt līdz 2 m garumu. Dzinumi ir bez ērkšķiem. Krūmiem piemīt ļoti augsta atjaunošanās spēja. Trīsdaivu lapas atgādina ērkšķogu lapas, tikai ir lielākas. Ķekaros ir 2-3 ziedi, daudz lielāki nekā upenēm vai ērkšķogām, skaistā tumšsarkanā krāsā. Ogas līdzīgi kā ērkšķogām, pa divām vai trim veidojas īsos ķekaros, ir lielākas nekā upenēm, bet sīkākas par vidēja izmēra ērkšķogām, piemēram, šķirnēm „Kuršu dzintars” vai „Koknese”. Garša- saldskāba, bez īpaša aromāta, maigāka nekā upenēm, bet īsti nelīdzinās arī ērkšķogu garšai. Ogu krāsa pilngatavībā- brūngani vai melni sarkana. Miziņa plāna, lietus laikā var plaisāt.

Trūkums- ziemcietība

Līdz šim upeņu- ērkšķogu hibrīdi ir saglabājuši izturību pret lapu plankumainībām, ērkšķogu Amerikas miltrasu, stabiņu rūsu un upeņu pumpurērci. Galvenais ierobežojošais faktors šo hibrīdu audzēšanai Latvijā ir to nepietiekamā ziemcietība, turklāt tieši ziedpumpuru ziemcietība un izturība pavasara salnās. Kaut gan krūmi ļoti labi atjaunojas, tas negarantē ražu ik gadu. Arī pēc labas ziemošanas iegūtā raža ir niecīga, lai gan Vācijā novāc vidēji 10-15 kg ogu no krūma. Šos hibrīdus var izmantot par potcelmiem ērkšķogu un jāņogu vainagkociņiem.

Stādīšana un kopšana

Krūmi ir lieli, tāpēc rindā tos izvieto 1.5- 2 m attālumā citu no cita. Stāda 7-12 cm dziļāk, nekā stādi auguši kokaudzētavā. Pēc stādīšanas apgriež, atstājot virs augsnes 2-3 pumpurus.

Upeņu- ērkšķogu hibrīdus var ļoti viegli pavairot ar koksnainiem spraudeņiem. Tos mēslo un kopj tāpat kā citus krūmogulājus.

Sarkanmelnā „Josta”

Latvijā upeņu- ērkšķogu hibrīdi ir maz izplatīti. Eiropā pazīstamākās šķirnes ir „Josta”, „Jochina”, „Jocheline”, „Jogranda”, „Kroma”. Latvijā vairāk tiek audzēta šķirne „Josta”, kas izaudzētā Vācijā. Tai ir vidēja ziemcietība. Dažkārt izsalst ziedpumpuri. Krūmi ļoti lieli, veido garus viengadīgos dzinumus. Lapām nav raksturīgās upeņu smaržas, to izskats vairāk atgādina ērkšķogu lapas. Dzinumi bez ērkšķiem. Zied agri. Ogas nogatavojas vidēji agri. Tās nobriest īsos ķekaros pa 2-3 līdzīgi kā ērkšķogas. Ogas eliptiskas vai otrādi olveida, vidēji lielas, matēti sarkanmelnas ar vieglu apsarmi. Garša- viduvēja, saldskāba, ar neizteiktu aromātu. Taču ražība ir zema, iespējams, ziemcietības un apputeksnēšanās problēmu dēļ.

Ogas izmanto svaigā veidā vai pārstrādei, želejām, ievārījumiem, sulām. Vitamīnu, sevišķi C vitamīna, ir ievērojami mazāk nekā upenēm. Šķirne ir izturīga pret slimībām un kaitēkļiem. Pieticīga augšanas apstākļu ziņā. Var izmantot par potcelmu ērkšķogām, jāņogām. Dažkārt kļūdaini par upeņu- ērkšķogu hibrīdu tiek uzskatīta Krievijā izveidotā ērkšķogu šķirne „Čornij Neguss” (latviskotā versija- „Melnais Neguss”).

Sarmīte Strautiņa, LV augļkopības institūta vadošā pētniece

Žurnāls „Dārza Pasaule” 08/2008