Teksts: Zane Purne, v/a Nacionālais botāniskais dārzs, Oranžērijas augu nodaļas vadītāja

Dārzniekiem ir labi zināms teiciens, ka visi kaktusi ir sukulenti, bet ne visi sukulenti ir kaktusi. Teiciena dziļdomība arī pierāda šo augu fantastisko dažādību, kurā nereti pat labam augu pazinējam brīdi jāpadomā, lai atšķirtu īstenu kaktusu no sukulenta, kuram ar kaktusu nav nekāda sakara.

Dabiskā kaktusu izcelsmes vieta ir Amerika – lielākais sugu skaits sastopams Ziemeļamerikā, mazāk to ir Dienvidamerikā. Kaktusu izplatības areāls ir samērā plašs – sniedzas no Kanādas (56° Z plat.) līdz Patagonijai (45° D plat.). Nedaudz kaktusu sugu aug arī Amerikas kontinentam piegulošajās Klusā un Atlantijas okeānu salās. Daži kaktusi vēl ir Āfrikā – Madagaskarā, Šrilankā un Maskarēnu salās. Par kaktusu atrašanos Āfrikā botāniķu domas dalās – vieni uzskata, ka tos atveduši cilvēki, otri ir pārliecināti par to dabisko izcelsmi jau no ļoti seniem laikiem. Viņi aizstāv viedokli, ka kaktusi tur palikuši Āfrikas kontinentam atdaloties no Amerikas kontinenta.

Kaktusi aug daudzās pasaules zemēs – Francijā, Itālijā, Indijā, Austrālijā, Ukrainā, Turkmenistānā, Vidusjūras apgabalā, Astrahaņā un citur. Arī šajās zemēs tie tik pārliecinoši un organiski iekļaujas bioloģiskajā daudzveidībā, ka liekas, te bijuši mūžīgi. Tomēr tā nav. Ārpus dabiskās izcelsmes zemes kaktusus atveduši cilvēki, un tikai pēc tam tie pārgājuši savvaļā. Saprotami ir arī iemesli, kādēļ augi atvesti: pirmkārt, tie ir ļoti interesanti, skaisti un eksotiski, otrkārt, kaktusiem ir ļoti garšīgi augļi. Gadsimtiem ilga vēsture vairākkārt ir pierādījusi, ka ne vienmēr kāda auga ieviešana citās zemēs ir bijusi pozitīva, tādēļ katrs jauns augs rūpīgi jāizvērtē, tai skaitā arī kaktusu dzimtas (Cactaceae) augi.

Kaktusi parasti asociējas ar sausumu, karstu gaisa temperatūru un spožu, cepinošu sauli. Tomēr kaktusu pasaules bezgalīgā daudzveidība liek iepazīt satriecošas, dažkārt pat neticamas pielāgošanās spējas superekstremāliem dabas apstākļiem. Piemēram, ir kaktusi, kuri dzīvo normālu dzīvi pat temperatūrai nokrītoties līdz mīnus 40◦C. Amerikas Savienoto Valstu ziemeļu štatos Jūtā, Nevadā, Kolorādo, Oregonā, Montānā u.c. ir raksturīgs sauss kontinentālais klimats, kur gadā nokrišņi ir tikai 200 mm, turklāt tikai ziemas mēnešos sniegs. Savukārt vasaras periodā ir ilgstošs sausums un gaisa temperatūra sasniedz plus 35◦C atzīmi. Ziemā vidējā gaisa temperatūra nokrīt līdz mīnus 29◦C, nereti sasniedzot mīnus 40◦C robežu. Šādos savvaļas apstākļos aug dažādu sugu opuncijas (Opuntia fragilis, O. macrorhiza, O. phaeacantha, O. lindheimeri), eskobārijas (Escobaria missouriensis, E. sneedlii, E. vivipara), ehinocereji (Echinocereus coccineus, E. fendleri, E. reichenbachii, E. triglochidiatus, E. viridiflorus), cilindropuncijas (Cylindropuntia imbricata, C. spinosior, C. whipplei ), mamilārijas (Mammillaria), ehinokaktusi (Echinocactus), neobuhbaumijas (Neobuxbaumia mezcalaensis) un korifantas (Coryphantha). Iepriekš minētajos apstākļos aug arī ļoti reti kolekcijās sastopami kaktusi – Navajoa fickeisenii, Utahia sileri, Coloradoa mesae-verdae, Toumeya papyracantha, kā arī Pediocactus, Phellosperma un Sclerocactus. Ziemcietīgas ir arī maihuēnijas (Maihuenia poeppigii) un pterokaktusi (Pterocactus tuberosus), kuri iztur mīnus 5–10◦C salu.

Latvijā audzē ziemcietīgās opunciju sugas, to varietātes, visbiežāk O. phaeacantha var. camanchica, O. macrocentra un O. fragilis. Pārējās uzskaitītās sugas var augt, bet var arī neizturēt Latvijas ārkārtīgi nepastāvīgo klimatu, kas ir ar lielu gaisa mitrumu visa gada garumā, neskaitāmiem atkušņiem ziemas mēnešos, temperatūras svārstībām īsā laika intervālā, visi šie faktori nemaz nelīdzinās šo kaktusu savvaļas apstākļiem Ziemeļamerikā. Tādēļ, mēģinot šīs kaktusu sugas audzēt Latvijā, nevar pieturēties pie fakta, ka augi iztur salu līdz mīnus 40◦C.

Nenoliedzami svarīgs faktors ir augsne, kurā kaktusi aug, jo arī attiecīgais substrāts (smilšains, akmeņains, mālains, kaļķains, granītšķembu, vulkānisks utt.) palīdz augam pārvarēt kritiskus dabas apstākļus. Lai veiksmīgi audzētu Latvijā, tad kaktusu augsnes sastāvam lielā mērā jāatbilst dabā esošajam.

Arī apgaismojuma intensitātei visa gada garumā, vēja, svaiga gaisa iespējām jābūt pēc iespējas līdzīgām kā dabā. Diemžēl jāsecina, ka visus minētos faktorus uzturēt ir samērā grūti, nereti pat neiespējami. Arī par kaktusu sugām runājot, ir augi, kuriem ir plašas pielāgošanās spējas, to ir pierādījusi opunciju ģints ar daudzām sugām, kuras spēj izdzīvot visai dažādos, mainīgos apstākļos. Bet ir kaktusu ģintis kā Utahia, Sclerocactus u.c., kuras spēj augt ļoti šaurā areālā, pie ļoti noteiktiem, nemainīgiem apstākļiem.

Tādēļ (ņemot vērā pasaules globālo sasilšanu) var audzēt jau pārbaudītas kaktusu sugas, bet noteikti var izmēģināt jaunas, kas ar laiku ienesīs interesantas pārmaiņas Latvijas augu pasaulē.

Neticami, bet ir kaktusi, kuri spēj izdzīvot pat temperatūrai nokrītoties līdz mīnuss 40◦C.

Augam kritiskus dabas apstākļus pārvarēt palīdz augsne. Kaktusiem vēlamākais ir smilšains, akmeņains, mālains, kaļķains, granītšķembu vai vulkānisks substrāts.