Lapu biete- Mangolds

Mangoldu (Beta Vulgaris) audzēja un ēda jau senie grieķi un romieši. Tas ir senāks kultūraugs nekā sarkanā biete. Turklāt ļoti līdzīgs tai. Vienīgi tam, kas čamdīsies zem leknajām lapām, ko ēdamu meklēdams, nāksies vilties. Vien retais zina, kas ir šis dīvainis, kuru sauc mangolds.

Mangolda lapās ir 20 -30 mg% C vitamīna un 1-2 mg% karotīna, bet ar šādiem un vēl labākiem rādītājiem var lepoties daudzi dārzeņi. Toties dekorativitātē sāncenši varētu būt tikai lapu kāposti vai kruzuļainie pētersīļi. Košais, lielais mangolda cers neapkaunos nevienu puķu dobi- skaists tas būs no iestādīšanas brīža līdz pat rudens salnām. Turklāt tas neko no sava skaistuma nezaudēs, ja kāda tā daļa aizceļos u virtuvi.

Ir pazīstamas divas mangolda formas: lapu un kātu. Mangolda lapas ir platas, krokainas zaļā vai sarkanā krāsā. Lapas centrālā dzīsla ir plata, sulīga un pakāpeniski pāriet kātā. Lapu kāti var būt balti, dzeltenīgi, zaļgani, oranži un sarkani atkarībā no šķirnes. Lapas ēd gan svaigas, gan termiski apstrādātas, līdzīgi kā spinātus. Kātus gatavo kā ziedkāpostus vai sparģeļus. Sakne ir zarota, retāk paresnināta, grūti izraujama no zemes, to uzturā nelieto.

Lapu bietes veido ļoti lielu zaļo masu, tāpēc to audzēšanai nepieciešama ar barības vielām bagāta augsne. Ļoti vieglās, trūdvielām nabadzīgās, kā ari ļoti smagās māla vai skābās augsnēs mangolda lapas kļūst cietas, nebaudāmas. Vēlamā augsnes reakcija pH 6.5- 7. Mangolda mēslošanai var izmantot arī kūtsmēslus. Lielas ražas iegūšanai nepieciešams vairāk slāpekļa, nekā audzējot galda bietes. Kaut gan lapu bietes sausumu pacieš labāk nekā galda bietes, tomēr pietiekams augsnes mitrums sekmē kvalitatīvākas ražas veidošanos.

Der ielāgot mangolda nedaudzos ģimenes locekļus- galda bietes un spinātus. Lai neveicinātu kopīgo slimību un kaitēkļu izplatīšanos, atkārtoti vienā vietā šos dārzeņus var audzēt pēc 3-4  gadiem.

Parasti mangoldu sēj pavasarī- maija sākumā- dobē, bet agrākas ražas ieguvei var arī iepriekš izaudzēt dēstus. Sēj agri pavasarī 45-60 cm attālas rindās pēc sadīgšanas retina. Augam no auga jābūt vismaz 25- 30 cm tālu, jo lapu rozete veidojas ļoti liela. Jāatceras, ka tāpat kā galda biešu sēkla, patiesībā ir kopauglis- sēklu kamoliņš, kurā ir 5-7 sēkliņas, tāpēc no vienas šādas sēkliņas izaugs pudurītis biešu.

Ja vēlas krāšņumam un ēdienkartes bagātināšanai dārzā iestādīt tikai dažus augus, izdevīgāk pirkt stādus tirgū vai izaudzēt pašam. Stāds aug 30- 45 dienas, stādīšanas laiks- maija beigas, jo mangolds ir mazāk izturīgs pret salnām nekā bietes.

Tā kā stādi samērā slikti iesakņojas, tos vēlams audzēt- pa vienai sēkliņai sējot podiņos vai kasetēs, lai stādot pēc iespējas mazāk traumētu sakņu kamolu.

Ražu vāc pakāpeniski, jo pāraugušas lapas kļūst cietas un negaršīgas, bet vienā reizē novāc ne vairāk kā ceturto daļu lapu. Rudenī saknes var izrakt un pārstādīt siltumnīcā, kā arī uzglabāt pagrabā. Vēlāk ziemā tās var stādīt telpās podos vai kastītēs un lietot uzturā jaunās, svaigās lapiņas. Pavasarī pārzieminātas saknes var stādīt dārzā un jau pēc 30 dienām vākt pirmo ražu. Lapas vāc, līdz sāk veidoties ziedstublāji, jo tad lapas un kāti kļūst šķiedraini.

Pazīstamu mangolda šķirņu nav daudz, vairāk izplatīti mangoldi ar zaļām lapām, bet dekoratīvāki ir sarkanlapainie. Diemžēl nereti šķirnes nosaukums uz sēklu paciņas netiek norādīts, jāsamierinās tikai ar krāsu.

(Dārzeņkope Lolita Presnikova, Dārza Pasaule 6/2002)