Latvijas kivi- tā pie mums pēdējos gadus dēvē dārzos audzējamās liānas- aktinīdijas augļus. Tie ir bagāts C vitamīna avots, ko izmanto gan pārtikā, gan mājās medicīnā- imunitātes nostiprināšanai un veselības uzlabošanai.

Aktinīdijas ir vasarzaļas, koksnainas un kāpelējošas liānas, kas brīvā dabā aug Dienvidaustrumāzijā un Ķīnā- līdz Himalaju kalniem. Tās var būt vienmāju un divmāju augi. Latvijā dažas kultivētās aktinīdiju sugas audzējamas gan kā dekoratīvi, gan augļus ražojoši dārzaugi.

Aktinīdiju augļi var būt gan cilindriski ar noapaļoti strupiem galiem, gan lodveida vai iegareni, viegli šķautņaini, galos nedaudz plakani; 1.5- 5 cm gari un 1-3 cm plati; gludi vai klāti sīkiem matiņiem. Augļu krāsa kultivētajām sugām atšķirīga- bāli zaļa, zaļa, dzeltenzaļa un oranža. Pie mums labi pazīstamie kivi, aktinīdiju hibrīdu augļi, ir selekcionāru ilgstoša un neatlaidīga darba rezultāts.

Latvijas apstākļos audzēšanai ieteicamas trīs sugas: asā ( Actinidia arguta), auglīgā (Actinidia polygama) un parastā jeb Mandžūrijas aktinīdija (Actinidia kolomikta). No šīm sugām mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērotākā un ražīgākā ir parastā aktinīdija.

Parastā aktinīdija (Actinidia kolomikta)- savvaļā aug Japānā, Mandžūrijā, Korejā un Krievijas Tālajos Austrumos. Aug kalnu dienvidu nogāzēs, gar upju krastiem un jauktu koku mežos. Šīs aktinīdijas audzētas uz balstiem, piemērotos apstākļos izaug līdz 15 m garas, bet Latvijā atsevišķi augi sasniedz 5-7 m garumu. Bez balstiem tā aug kā krūms, līdz 2 m augsts, ar 4.5- 5.5 cm diametrā resniem pamatstumbriem. Stumbru miza brūnā vai tumši brūnā krāsā, bet aktinīdijas jaunie dzinumi ir gaiši brūni vai sarkanbrūni. Lapas uz stumbriem izvietotas pamīšus. Parastās aktinīdijas lapas ir vienkārša, eliptiski olveida vai olveida forma ar zobainu malu. Tās ir 8-10 cm garas, ar sirdsveida, nedaudz nesimetrisku pamatu un smailu galu. Kad lapas plaukst, tās ir bronzas krāsā, bet pilnīgi attīstījušās- kļūst zaļas. Dažreiz ziedēšanas laikā aktinīdiju lapas krāsojas- uz tām virspusē veidojas balti plankumi, kas pēc noziedēšanas kļūst aveņsārti līdz karmīnsarkani. Šie plankumi uz lapām vairāk izteikti tieši vīrišķajiem, saulainās vietās stādītajiem augiem. Parastā aktinīdija ir divmāju augs, kas sāk ziedēt jūnija otrajā pusē. Ziedi nelieli, zaļganbalti vai balti, 1-2 cm plati, ļoti smaržīgi, izvietoti dzinumu lapu žāklēs: sievišķajiem augiem pa vienam, bet vīrišķajiem- pa 2-3. Augļi iegareni elipsoidāli līdz cilindriski, ar noapaļoti strupiem galiem, 2-3.5 cm gari, līdz 1.5 cm plati. To krāsa ir bāli zaļgana ar nedaudz tumšāku, garenu svītrojumu. Ienākušies, gatavi augļi ir mīksti un sulīgi, patīkami saldi vai saldskābi. To aromāts atgādina ananāsu.

Vietas izvēle

Aktinīdijas labi aug pusdienlaikā noēnotā vietā. Ļoti svarīgi agrā pavasarī tās pasargāt no salnām, jo visvairāk cieš tikko plaukušās lapiņas un ziedpumpuri, tāpēc vispiemērotākā ir to stādīšana pie ēku sienām DR vai DA pusē. Ja augus stāda pie ēkas dienvidu sienas, tad pavasarī un vasaras sākumā to stumbru miza cieš no saules apdegumiem. Ja aktinīdiju sējeņus audzē sausās un ēnainās vietās, tad pārsvarā izveidojas vīrišķie augi, bet, ja audzē gaišās vietās ar pietiekošu augsnes mitrumu, vairākumā izveidojas sievišķie augi, ko arī audzētāji vēlas. Kopā ar 5-7 sievišķajām aktinīdijām stāda vismaz vienu vīrišķo.

Augšanas prasības

Audzēšanai nepieciešamas auglīgas, trūdvielām bagātas, pietiekoši mitras un labi drenētas augsnes, kas nedrīkst būt slapjas. Nav piemērotas sausas, ļoti vieglas smilts vai smagas māla augsnes. Aktinīdijas stāda gan pavasarī, gan rudenī. Piemērotā vietā izrok 50 cm dziļu un 50-60 cm platu bedri, kuras apkašā 10 cm biezā slānī drenāžai ieber rupjas grants, šķembu vai sīku akmentiņu kārtu. Tiem virsū liek auglīgu augsni, kas sajaukta kopā ar satrūdējušiem kūtsmēsliem un minerālmēslojumu, kas sastāv no 50 g amonija nitrāta, 70 g kālija un 200 g superfosfāta. Tā kā aktinīdijām patīk augt mazliet skābā vai neitrālā augsnē, izveidotajam augsnes maisījumam pievieno ap 50 g pelnu vai smalka krīta. Stāda tik dziļi, cik dziļi tās audzētas stādaudzētavā. Stādīšanas attālums starp augiem ir 1.5-2 m. Attālums starp vīrišķo un sievišķo augu jābūt līdz 2 m. Pēc stādīšanas aktinīdijas aplej un mulčē ar 3-5 cm biezu neitralizētas kūdras, komposta vai irdenas augsnes kārtu.

Audzēšana

Pavasarī stādītās, jaunās aktinīdijas pirmās 2 nedēļas pēc stādīšanas jānoēno no tiešiem saules stariem un, ja nelīst lietus, bagātīgi jālaista. Tikko stādītus augus jāsargā no kaķiem, pārklājot tos ar metāla stiepļu režģiem vai speciālām sētiņām. Ja to nedarīs, kaķi izraks un nograuzīs jaunos dzinumus un pat aktinīdiju sakņu kamolus, kas šiem mājdzīvniekiem ir tikpat lielā cieņā kā baldriāni. Papildus mēslošanu neveic, jo augi veģetācijas periodā iztiek ar barības vielām no pamatmēslojuma, kas sagatavots iepriekš. Vasarā ap iestādītajām aktinīdijām ravē nezāles, irdina un laista augsni. Turpmākajos audzēšanas gados rudenī vai pavasarī aktinīdiju stādījumos uzlabo augsnes auglību, ap augiem 10-12 cm dziļumā iestrādājot satrūdējušus kūtsmēslus (8-10 kg), g k50 rīta, līdz 50 g kālija un 50 g fosfora minerālmēslu (uz vienu augu). Rudenī pirms sala iestāšanās ap augiem uzber līdz 10 cm biezu kūdras vai lapu trūdzemes mulču. Mājas apstākļos aktinīdiju šķirnes biežāk pavairo veģetatīvi- ar zālainajiem vai koksnainajiem spraudeņiem, vai noliektņiem, kurus maija otrajā pusē piesprauž pie augsnes vietās, kur no noliektā dzinuma sāk augt jaunie dzinumi. Pāri pārber 4 cm biezu augsnes kārtu, atstājot nenosegtas jauno dzinumu galotnes.

Veidošana

Jaunās gan pavasarī, gan rudenī stādītās aktinīdijas nav jāapgriež. Dzinumu saīsināšanu veic vēlāk pēc augu noziedēšanas- vasarā, vai nākamos gados – rudenī. Pavasarī aktinīdijas nav ieteicams apgriezt, jo tad tās var nosulot. Aktinīdijām izgriež bojātos dzinumus. Tās retina, ja pārāk biezi saaugušas. Parastās aktinīdijas speciāli nav jāveido, tomēr tas ieteicams, ja vēlas iegūt lielāku augļu ražu. No izaugušajiem dzinumiem izvēlas divus spēcīgākos un apgriež (0.5- 1 cm) virs 2.- 4. Pumpura. No tiem izaugušos sāndzinumus nākamajā gadā ar balstu palīdzību virza horizontāli, veidojot kuplāku augu. Šādu veidošanu atkārto pēc vairākiem gadiem. Lai panāktu labāku un vienmērīgāku ražas ienākšanos, aktinīdijām ieteicams likt vertikālos balstus, lai tās nesavītos cita ap citu.

Raža

Aktinīdiju sēklaudži sāk ražot 4.- 5. Gadā, bet veģetatīvi pavairotie augi 3.- 4. Gadā pēc stādīšanas. Atkarībā no šķirnes aktinīdiju augļi ienākas 2-2.5 mēnešus pēc ziedēšanas. Agrīnajām šķirnēm „Aromatnaja” un „Pavlovskaja”, tā ir augusta pirmā puse, bet vēlīnajām šķirnēm „Sentjabrskaja” un „Klara Cetkin”- septembris, oktobra sākums.

Parastās aktinīdijas raža ir 1.5- 5 kg no auga. Jaunākām aktinīdijām augļu raža ir neliela, bet vecākām- bagātīga. Kad augļi nogatavojas, tie kļūst mīksti un strauji nobirst zemē, tāpēc novācami savlaicīgi. Tos novāc dažas dienas pirms nogatavošanās un ļauj nobriest, uzmanīgi izberot uz neapdrukāta, tīra papīra vai auduma. Ja aktinīdiju augļiem ļauj nogatavoties uz auga, tad zemē ap to izklāj agrotīklu. Tas mazinās nobirušo augļu bojāšanos.

Izmantošana

Aktinīdiju augļi ir vērtīgs vitamīnu avots, jo satur C, P, B1, B2 un PP vitamīnus. Aprēķināts, ka 1-2 aktinīdiju augļi nodrošina C vitamīna dienas devu vienam cilvēkam. Aktinīdiju augļi, sula un izvilkumi stimulē sirdsdarbību. Augļus var izmantot kā atkrēpošanas vai sāpju remdinošu līdzekli, tie cilvēka organismā neitralizē kaitīgas vielas. Augļus ēd svaigus, no tiem vāra ievārījumus, kompotus, izgatavo cukātes. Novāktos aktinīdiju augļus var žāvēt, izliekot vienā kārtā 50- 60 grādu temperatūrā. Žāvēti augļi ir saldāki nekā svaigi.

(Niola Nagaine, Dārza Pasaule 01/2008)